|
LEGEND |
|
|
|
Kādreiz sen, sen Sāremā sala esot bijusi mazs, mazs, mazs punktiņ Baltijas jūrā. Tur esot bijis tikai viens ciemats, ko no visām pusēm apskalojusi zila jūra. ajā ciematā dzīvojui ļoti laimīgi cilvēki savās būdiņās. Visvairāk cilvēkiem paticis sēdēt savās būdiņas prieka un ķert zivis. Nu ir daudz laika pagājis no tā laika, kad o ciemu sauca par „Zivjuciemu“ (Kalaküla).
 Gadi gāja un jūra no ciema jau bija tik tālu, ka cilvēkiem no rītiem bija jāiet pietiekoi tālu līdz jūrai, lai ķertu zivis. Sievietes ar bērniem palika mājās, bet vīri ar saules lēktu devās jūrā. Vakaros visi kopā, uz ugunskura, cepa garīgas zivis.
Ar gadiem sala auga un auga, kamēr jūra no ciema vairs nebija redzama. Tikai aukstie juras vēji vēl atgādina, ka jūra kādreiz ir bijusi tuvu salai „Zivjuciemam“. Tagad blakus jau ir izaugui jauni ciemati. odien laikam visvecākais zivju ciemats atrodas Sāremā salas vidū – Valjala pagastā. Nezinu gan vai tā ir taisnība, bet, lai par to pārliecinātos vajag Tev paam ar savām acīm to redzēt. |
|
